Рецензия на книгу

• 

  Tinks16 декабря 2010 г.

  Hermanis Hese bija viens no izcilākajiem rakstniekiem vācu literatūrā. Viņa vecāki bija misionāri Indijā. Abi gaidīja, ka Hese kļūs par teologu. Taču skolā viņam neveicās, tāpēc viņš mācības pameta. Lielāku dzīves daļu viņš pavadīja Šveice. Tur rakstija un izdeva savas grāmatas.

  Viņa slavenākie darbi ir "Stikla pērlīšu spēle", "Demians" un "Stepes vilks".

  Hese rakstīja „Stepes vilku” 3 gadus. Un grāmata iznāca uz autora 50 jubileju.
  Grāmata ir rakstīta sarežģītajā Hese dzīves posma, kad rakstnieka dvēsele bija pilna ar izmisumu un bezcerību, viņš bieži aizdomājas par pašnavību, jūtas kā „stepes vilks”. Romāns tiek veidots pamatojoties uz Heses autobiogrāfiju. Interesanti ir tas, ka praktiski katram romāna epizodam var atrast attiecīgo notikumu autora reālajā dzīvē; pat nenozimīgam daiļdarba personāžam ir savs prototips reālajā dzīvē.

  Vairākas reizes Hese centās ieņemt grāmatu izdevēja lomu vai slēpties aiz pseidonīma. Arī grāmatā sākas no tāda cilvēka vārdiem: „Stepes Vilkam, cilvēkam, kurš mēbelētas istabas meklējumos pirms dažiem gadiem iegriezās pie manas tantes, bija gadu piecdesmit. Viņš patiešām bija īsts Stepes Vilks, kā reizēm sevi dēvēja, svešāda, mežonīga, bet vienlaikus tramīga būtne no citas, nevis manas pasaules.” Izdēvēja funkcija ir pārliecināt lasītāju, ka viss, kas notiek romāna lappuses ir patiesība, un ieņēma vietu reālajā dzīvē.

  „Stepes vilka” piezīmes nav vienkārši vientulīga vājprātīga „pataloģiskās fantāzijas”, bet gan kaut kas nozīmīgi lielāks – laika dokuments, „laikmēta slimības” vēsture.
  Pats Hese raksturoja savu romānu tā: „Tas ir stāsts par cilvēku, kurš smieklīgā veidā cieš no tā, kā ir uz pusi cilvēks, uz pusi vilks. Viena viņa daļa grib ēst, dzērt nogalināt; otrā – domāt un klausīties Mocartu.
  Starp šīm pusem sākas konflikti, no kuriem cieš pats cilvēks, kamēr nesaprot, ka no šīs situācijas ir tikai divas izējas – pakārties vai griezties pie humora.”

  Harijs Hallers ir skumja un vientuļa personība, noslēgts intelektuāls, kura pasaulē nemājo ne mazākā prieka dzirkstele. Viņš mokās, cenšoties samierināt mežonīgo, pirmatnējo vilku un racionālo cilvēku sevī. Harija Hallera dzīve dramatiski izmainās, kad viņš satiek sievieti — savu pretstatu, bezrūpīgo un izklaidīgo Hermīni. Viņa atver Harijam durvis uz izklaides pasauli, ar Marijas palīdzību iemācīja viņu mīlēt, deva deju stundas, kā arī bija vienīga, kas spēja sapras stepes vilku.

  
  Stepes Vilka stāstā kulminē Maģiskajā Teātrī — Tikai prātā jukušajiem!

  Maģiskais teātris – ir spēļu telpa, kur lidzīgi kā teātrī inscenējas varoņa iekšēja dzīve. Hese uzskatīja, ka kļūstot par šī teātra skatītāju, ar maģijas palīdzību, kura noņem robežu starp ‘ārējo’un ‘iekšējo’, mēs pārvēršam iekšējus procesus par vizuāli uztvēramiem notikumuem. Tur kā maģiskajā spogulī materializējas un kļūst redzami dvēseles uzliesmojumi.
  Magiskajā teātrī spogulis ir ļoti svarīgs simbols. Spogulis dod iespēju saprast sevi, tas atspoguļo aizvērtu no prāta dvēseles daļu.

  Nokļūstot maģiskajā teātrī Harijs nogalina Hermīnu. Taču nav skaids kur tas notiek – viņa prātā vai reālitātē.
  Ar Austrumu misticisma un Rietumu kultūras sajaukumu Heses visslavenāka un visautobiogrāfiskāka darba varonim neiznāca sasniegt dvēseles brīvību, bet viņš saprata to, ka kadreiz vārēs atgrieztiеs šajā teatrī un atrast to.

  4

  34